Liktenīgie grieķu salāti: Stāsts par pašcieņu
Atceros, sēžu es tādā rāmā darba dienas vakarā savā nelielajā Rīgas dzīvokļa virtuvē kopā ar labāko draudzeni Lieni; mēs nesteidzīgi malkojam kūpošu piparmētru tēju un vērojam, kā aiz loga lēni dziest pilsētas gaismas. Liene jau veselu gadu satiekas ar vīrieti, kuru viņa pavisam nejauši atrada kādā populārā iepazīšanās lietotnē. Viņa aizgūtnēm stāsta, cik viņš esot brīnišķīgs, kā viņš viņu palutina un cik iedvesmojoši ir viņu kopīgie ceļojumi pa Eiropu. Bet es sēžu, klausos viņas jūsmīgajā balsī un pie sevis klusi domāju: «Nu, ko gan es īsti zaudēju? Pamēģināšu arī es, varbūt laime tiešām ir tikai viena klikšķa attālumā.»
Tajā pašā vakarā es saņēmos, augšupielādēju savas labākās fotogrāfijas un rūpīgi aizpildīju anketu. Pirmās dienas es vienkārši šķirstīju vīriešu profilus un, godīgi sakot, neviltoti brīnījos par tur redzamo daudzveidību. Kāds savā anketā pavisam nopietni rakstīja, ka «meklē kārtīgu saimnieci», savukārt cits jau pirmajā personīgajā ziņā, pat nesasveicinoties, nekaunīgi prasīja manu telefona numuru. Es jau sāku nopietni apsvērt domu šo nodarbi mest pie malas, jo šķita, ka tur nekas prātīgs nav atrodams. Bet tieši tajā brīdī man uzrakstīja Juris.
Fotogrāfijas viņam bija patiešām pieklājīgas un radīja uzticamu iespaidu – vīrietis ap piecdesmit, gaumīgs sirmums deniņos un tāds patīkams, mierīgs smaids sejā. Sarakstījāmies mēs precīzi nedēļu, un šī komunikācija šķita viegla. Katru vakaru, atgriežoties no darba, es ar nelielu nepacietību atvēru telefonu un redzēju jaunu, garu ziņu no viņa.
Mēs apspriedām burtiski visu pēc kārtas – sākām ar laikapstākļiem un beidzām ar diskusijām par mīļākajām grāmatām. Viņš aizrautīgi stāstīja par savu darbu, es savukārt dalījos stāstos par savu ikdienu birojā. Pāris reizes mēs pat sazvanījāmies, lai dzirdētu viens otra balsi. Balss viņam izrādījās patīkami zema un ļoti mierīga. Viņš runāja lēni, pārdomāti un apdomīgi. Man tas patika – tas radīja sajūtu, ka cilvēks nesteidzas un nekur lieki neskrien, bet gan bauda mirkli.
«Varbūt tiešām šoreiz man ir neticami paveicies?» – es domāju, smaidīga aizmiegot pēc kārtējās ilgās sarunas.
Gatavošanās tikšanās reizei
Kad Juris beidzot piedāvāja satikties klātienē, es sākumā ne pa jokam nobijos. Viena lieta ir droši sarakstīties internetā, sēžot savā dīvānā, bet pavisam cita – sēdēt aci pret aci pretī dzīvam, nepazīstamam cilvēkam un nepārtraukti uzturēt saistošu sarunu. Bet draudzenes mani iedrošināja, sakot: «Katrīn, ir jāmēģina! Sēdēt viena pati mājās starp četrām sienām nav nekāds variants.»
Mēs izvēlējāmies mazu, simpātisku kafejnīcu netālu no Rīgas centra. Šo vietu es labi zināju – tā bija vienkārša, bez liekām ārišķībām un pilsētas “pafosa”, tomēr ļoti tīra un mājīga. Galdiņi bija klāti ar klasiskiem rūtainiem galdautiem, un uz palodzēm podiņos ziedēja dzīvi ziedi. Tā bija tāda normāla, patīkama kafejnīca, kurā var droši ieiet un nepārdzīvot par to, ka viesmīļi uz tevi skatīsies no augšas tikai tāpēc, ka neesi zīmolu drēbēs. Tikšanās dienā es piecēlos neparasti agri, lai gan randiņš bija sarunāts tikai septiņos vakarā. Visu garo dienu es pavadīju manāmā nervozitātē. Pārģērbos laikam kādas piecas reizes – te man šķita, ka izskatos pārāk svinīgi, te atkal – pārāk vienkārši un ikdienišķi.
A tālāk notika tieši tas, kas ar mani diemžēl vienmēr gadās stresainās situācijās – es sāku nekontrolēti ēst. Sākumā es virtuvē apēdu pilnu šķīvi sātīgas zupas ar biezu maizes šķēli. Pēc tam es atvēru ledusskapi un tur atradu pāris palikušas kotletes. Tad es vēl paņēmu lielu ābolu. Kad beidzot attapos un apskatījos pulksteni, bija jau par vēlu – vēders bija piebāzts līdz lūpai un pašsajūta bija smaga.
«Nekas briesmīgs jau nav noticis,» – es sevi klusi mierināju, dodoties uz tikšanos. – «Kafejnīcā pasūtīšu tikai kaut ko tīri simbolisku, kādus vieglus salātiņus vai vienkārši glāzi sulas.»
Tikšanās mirklis
Es piebraucu pie kafejnīcas minūtes desmit pirms norunātā laika. Kādu brīdi pasēdēju mašīnā, vēlreiz rūpīgi pielaboju grimu un pārbaudīju telefonu. Juris atsūtīja ziņu, ka viņš jau nāk un ir pavisam tuvu. Izkāpu no mašīnas, un tieši tajā mirklī viņu ieraudzīju nākam pa ielu. Viņš tiešām izskatījās tieši tāpat kā savās fotogrāfijās – tas mani patiesi priecēja, jo draudzenes bija stāstījušas visādus šausmu stāstus par vīriešiem, kuri sūta desmit gadus vecas vai pat pilnīgi svešu cilvēku bildes.
Ģērbies viņš bija normāli un gaumīgi, tiesa, viņa jaka izskatījās nedaudz saburzīta, bet es nospriedu, ka tas ir tikai sīkums un nav vērts tam pievērst uzmanību. Mēs pieklājīgi sasveicinājāmies. Viņš pat pasniedza man roku, darot to tādā nedaudz vecmodīgā un galantā manierē. Mēs kopā iegājām siltajā kafejnīcā un izvēlējāmies galdiņu pašā stūrī pie loga. Drīz vien klāt bija viesmīle un atnesa ēdienkarti – tās bija lielas, solīdas kartītes tumšas ādas vākos.
Es atvēru ēdienkarti un pēkšņi sapratu, ka es tikai mehāniski skatos uz bildēm, bet reāli neko neredzu un nesaprotu. Galvā valdīja pilnīgs tukšums, jo nervi bija uzvilkti līdz pēdējam. Beidzot es piespiedu sevi nofokusēties uz kaut ko pavisam vienkāršu un vieglu.
– Grieķu salātus un svaigi spiestu apelsīnu sulu, lūdzu, – es nedroši teicu viesmīlei.
Juris savukārt pasūtīja pamatīgu laša steiku ar rīsiem un dārzeņiem. Ēdienkarte aizvērās, viesmīle devās prom, un mēs palikām divatā. Viņš uzreiz sāka kaut ko stāstīt par to, kā viņam gājis ceļā, savukārt es tikai pieklājīgi māju ar galvu un smaidīju. Iekšā man viss sažņaudzās no milzīgā uztraukuma. Pēc minūtēm piecpadsmit viesmīle atnesa mūsu pasūtījumu. Un lūk, tieši šajā brīdī sākās pats interesantākais un negaidītākais šajā vakarā.
Savādā uzvedība
Ēdienus tikko bija nolikuši uz galda, bet Juris jau enerģiski pacēla roku un skaļi pasauca viesmīli atpakaļ.
– Meitenīt, rēķinu, lūdzu! – viņš noteica.
Es par to neviltoti nobrīnījos, taču izvēlējos klusēt. Es pie sevis nodomāju – varbūt viņam ir tāds savdabīgs ieradums, proti, uzreiz norēķināties, lai pēc tam vakara beigās varētu mierīgi un bez aizķeršanās doties prom. Vai arī viņš vienkārši baidās aizmirst maku uz galda vakara noslēgumā. Mazums, kādi cilvēkiem mēdz būt ieradumi. Viesmīle operatīvi atnesa maksājumu termināli. Juris nesteidzīgi izvilka savu karti, pielika to pie lasītāja un rūpīgi ievadīja PIN kodu. To visu viņš darīja pilnīgā klusumā, ļoti koncentrēti un nopietni.
Pēc tam viņš uzmanīgi ielika karti atpakaļ makā, maku iebāza dziļi kabatā un beidzot ķērās pie savas dakšiņas. Mēs sākām ēst. Es lēnām nokodu mazu gabaliņu tomāta, pēc tam gurķi un tad vienu olīvu. Salātu porcija bija patiešām liela – tajā bija kaudzēm “iceberg” salātu lapu, daudz brinzas siera un eļļas mērces. Tie bija visparastākie grieķu salāti, kādu pasaulē ir tūkstošiem. Es apēdu aptuveni pusi no porcijas un pēkšņi skaidri sajutu, ka vairāk vienkārši nespēju ieēst ne kumosa. Tas, ka es biju pamatīgi paēdusi mājās pirms tikšanās, tagad lika sevi manīt ar dubultu spēku.
Es noliku dakšiņu malā. Padzēros malku sulas. Tad atspiedos pret krēsla atzveltni un beidzot dziļi ievilku elpu.
– Vai tad tu neapēdīsi līdz galam? – Juris negaidīti pajautāja. Viņš pats vēl aizrautīgi košļāja savu laša gabalu.
– Nē, paldies, esmu jau sātīgi paēdusi, – es mierīgi atbildēju un vēlreiz pasmaidīju. Es patiesi domāju, ka ar šo īso atbildi mūsu saruna par ēdienu būs galā.
Bet Juris pēkšņi nolika savu dakšiņu un ļoti cieši paskatījās uz mani. Viņa skatienā parādījās kaut kas pavisam savāds un nepatīkams – tāds dīvains neizpratnes un pēkšņa aizkaitinājuma sajaukums.
– Kā tas ir – tu neapēdīsi? – viņš asā tonī pārprasīja.
– Nu, es vienkārši esmu paēdusi. Bija tiešām ļoti garšīgi, tici man, – es joprojām par katru cenu centos saglabāt pieklājību.
– Katrīn, bet es taču par tiem jau samaksāju! – viņš pēkšņi paaugstināja balsi, ka pat blakus sēdošie atskatījās.
Es pilnīgi apjuku. Es nespēju saprast, uz ko viņš vispār tēmē un kāpēc tas ir tik svarīgi. – Jā, liels paldies tev par to, – es apmulsusi nomurmināju.
– Tu laikam nesaproti. – Juris sāka redzami sarkt sejā. – Es samaksāju savu naudu par taviem salātiem. Bet tu tos vienkārši nekaunīgi pamet tur pus apēstus.
Manī pēkšņi kaut kas kļuva pavisam auksts. Es paskatījos uz viņu un pēkšņi ieraudzīju sev priekšā pilnīgi citu cilvēku. Tas vairs nebija tas patīkamais un mierīgais sarunu biedrs no mūsu garajām telefona sarunām, bet gan pilnīgi svešs, neadekvāts vīrietis, kurš no manis pieprasa kaut ko pilnīgi absurdu.
– Juri, es tiešām fiziski vairāk nevaru ieēst, – es vēlreiz mēģināju viņam mierīgi paskaidrot situāciju. – Man vienkārši vairs nelien iekšā.
– Beidz tu ākstīties! – viņš pamāja ar roku. – Vēl pāris gabaliņus taču vari apēst! Es taču ne tāpat vien savu naudu tur terminālī pīkstināju. Nedrīkst tā rīkoties, vai tu saproti? Tas vienkārši nav pareizi pret otru cilvēku.
Es skatījos uz savu šķīvi. Uz tām atlikušajām nokaltušajām salātu lapām un brinzas siera gabaliņiem. Un tajā mirklī es beidzot skaidri apjēdzu, ka sēžu savā pirmajā randiņā ar vīrieti, kurš pavēlnieciskā tonī pieprasa, lai es stūķēju sevī ēdienu ar varu tikai tāpēc, ka viņš par to ir iztērējis dažus eiro.
Es pēkšņi ieraudzīju visu šo bēdīgo kopējo bildi
Viņš speciāli bija izvēlējies apmaksāt rēķinu uzreiz, pirms mēs sākām ēst. Un ne jau savas ērtības vai laika taupīšanas dēļ, bet gan tāpēc, lai es vairs nevarētu neko papildus pasūtīt. Lai skaidri parādītu: «Lūk, šeit tev ir salāti par deviņiem eiro, un tas ir pilnīgi viss, ko tu no manis šovakar dabūsi.» Bet tagad viņš vēl nekaunīgi pieprasīja, lai es atstrādāju šos deviņus eiro līdz pēdējai, vissīkākajai “iceberg” lapiņai.
Un tad man uznāca tāda sajūta. Tās nebija nedz dusmas, nedz parasts aizvainojums – tā bija auksta, asa un pilnīga skaidrība. Es sapratu, ka negribu un netaisos šeit sēdēt vairs ne sekundi ilgāk. Es atvēru savu rokas somiņu. Izvilku maku. Atradu tur divdesmit eiro banknoti – tā bija vienīgā skaidrā nauda, kas man tajā brīdī bija līdzi. Rēķins par manu daļu noteikti bija mazāks nekā šī banknote. Bet tajā mirklī man tas bija pilnīgi vienalga. Es noliku šo divdesmitnieku uz galda, tieši blakus saviem pus apēstajiem salātiem.
– Turi, – es teicu neparasti mierīgā un stingrā balsī. – Tas ir par manu daļu. Atlikumu vari paturēt sev.
Juris blenza uz mani ar tādām pārgrieztām acīm, it kā es būtu izdarījusi kaut ko neticamu. Viņa mute palika pusvirus, un dakšiņa burtiski sastinga pusceļā uz viņa šķīvi.
– Tu… ko tu vispār tagad dari? – viņš beidzot spēja izgrūst caur zobiem.
Es jau tajā brīdī kājās stāvot vilku mugurā savu mēteli. Manas rokas nez kāpēc nemaz nedrebēja, lai gan es jutu, ka iekšā viss burtiski vārās no emocijām.
– Es eju prom, – es īsi atbildēju. – Paldies par šo “interesanto” tikšanos.
– Katrīn! Kur tu taisies iet? Pagaidi taču – viņš sauca man pakaļ.
Bet es ne mirkli nepagaidīju. Es paņēmu savu somu, strauji pagriezos un devos taisnā ceļā uz izeju. Caur muguru es burtiski dedzinoši jutu viņa neizpratnes pilno skatienu, bet es ne reizi neatskatījos. Es stipri pastūmu smagās kafejnīcas durvis, un dzestrais vakara gaiss man tūlīt pat iesitās sejā, atnesot atvieglojumu. Es gandrīz vai skriešus aizgāju līdz savai mašīnai. Iesēdos pie stūres. Iedarbināju motoru. Tikai tad, kad jau biju izbraukusi uz galvenā ceļa un iekļāvusies satiksmē, es pamanīju, ka manas rokas tomēr sāk nekontrolējami drebēt. Un tās drebēja patiešām stipri.
Kas notika pēc tam…
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
